Lisabonas vēsture
Lisabonas ģerbonis
Lisabona ir Portugāles galvaspilsēta un galvenā osta, kā arī kontinentālās Eiropas rietumu galvaspilsēta. Pilsēta atrodas Ibērijas pussalas rietumu krastā gleznainajā Mar da Paglia līcī, kas ir pussalā lielākās upes grīva - Tagus.
Un, lai arī pirmās apmetnes pie Tagus upes grīvas pastāvēja neolīta laikmetā, precīzs Lisabonas dibināšanas datums nav zināms. Saskaņā ar vienu versiju, ap 1200. gadu pirms mūsu ēras Feniķieši apmetās ērtā, labi aizsargātā dabiskā ostā. Daži vēsturnieki norāda, ka feniķiešu tirdzniecības osta atradās mūsdienu Lisabonas centrā Pilskalna dienvidu nogāzē un to sauca par Allis Ubbo. Tiesa, ticami dati, kas apstiprinātu šo versiju, netika atrasti, un ir iespējams, ka apmetni nodibināja pussalas pamatiedzīvotāji, kuri uzturēja aktīvas tirdzniecības attiecības ar feniķiešiem. Pastāv arī leģenda, ka Lisabonu dibināja slavenā Odiseja..
Senā vēsture
1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras reģionu masveidā apdzīvoja ķelti, no kuriem cilšu laulību dēļ ar pussalas pamatiedzīvotājiem parādījās tā sauktie celtiberieši, mūsdienu Portugāles senči. 8-7 gadsimtā pirms mūsu ēras senā Lisabona jau bija diezgan liela un plaukstoša apmetne. Romiešu ģeogrāfa Pomponiusa Mela rakstos Lisabona tiek dēvēta par Ulšippo, un Vecākais Plīnijs to sauc par Olisippo.
2. gadsimta otrajā pusē Lisabona nonāca romiešu kontrolē, kuri to sauca par Felicitas Jūliju. Pilsēta saņēma īpašu statusu un vairākas privilēģijas, kas neapšaubāmi pozitīvi ietekmēja tās attīstību un ekonomisko izaugsmi. In 27 BC Lisabona kļuva par jaunās Romas provinces Lusitania daļu. Romieši pamatīgi nocietināja pilsētu un uzcēla daudzas dažādas struktūras - lielu teātri, forumu, pirtis, tempļus, daudzdzīvokļu ēkas utt. Romas impērijas beigās Lisabona kļūst par vienu no lielākajiem kristietības centriem..
Viduslaiki
Pēc Romas impērijas sabrukuma Lisabona vairākkārt tika pakļauta barbariskai sarmatiešu, Alansas un Vandaļu iebrukumiem, vēlāk to okupēja suuevi un pēc tam visigoti, kurus sauca par Ulishbuna. 8. gadsimta sākumā Lisabonu iekaroja mauri un vairākus gadsimtus atradās islāma kalifāta varā, 11. gadsimtā kļūstot par Lisabonas tyfonu galvaspilsētu. 1147. gadā Rekonquista laikā pilsētu atņēma krustnešu bruņinieki, kuru vadīja Afonso I Lielais. 1255. gadā Lisabona kļuva par Portugāles galvaspilsētu un drīz arī par nozīmīgu tirdzniecības centru, kas nodrošina savienojumus starp Ziemeļeiropu un Vidusjūru..
16. gadsimtā Lisabona jau bija Eiropas tirdzniecības centrs starp Āfriku, Indiju un Tālajiem Austrumiem, vēlāk arī Dienvidameriku. 16.-17.gadsimtā Spānija, kas parakstīja t.s. «Lisabonas līgums» un tādējādi Portugāles neatkarību atzina tikai 1688. gadā.
Jauns laiks
1755. gadā Lisabona, kas līdz tam bija viena no lielākajām pilsētām Eiropā, tika praktiski iznīcināta spēcīgas zemestrīces un tās izraisītā cunami rezultātā. Pilsētu bija iespējams atjaunot līdz 18. gadsimta beigām, taču diemžēl daudzi viduslaiku arhitektūras pieminekļi tika neatgriezeniski zaudēti. No 1807. līdz 1811. gadam pilsēta atradās Napoleona Bonaparta armijas pakļautībā, kā rezultātā tā tika pamatīgi izlaupīta..
20. gadsimtā Lisabona kļuva par triju vietu «Portugāles revolūcijas», pēdējais no tiem beidzās ar bez asinīm militāru apvērsumu 1974. gada aprīlī, kas izbeidza represīvo režīmu un deva strauju attīstības pavērsienu «jauns» demokrātiska valsts.
1994. gadā Lisabona tika pasludināta par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un šodien tā ir viena no populārākajām tūristu vietām, kā arī Portugāles ekonomiskais, politiskais un kultūras centrs..
Attēli no Lisabonas -
Lisabonas ģerbonis
-
Skats uz Lisabonu 1500. gadu sākumā
-
Sv. Jura pils
-
Ksijas katedrāle
-
Jeronimos klosteris
-
Belēmas tornis
-
Piemineklis atklājējiem
-
Santa Jousta pacēlājs
Lisabonas ģerbonis
Skats uz Lisabonu 1500. gadu sākumā
Sv. Jura pils
Ksijas katedrāle
Jeronimos klosteris
Belēmas tornis
Piemineklis atklājējiem
Santa Jousta pacēlājs
