Ziemā es vienmēr atceros vasaru, jo es nevaru kļūt atkarīgs no ziemas sporta veidiem un laika pavadīšanas. Un dzīve man sasalst, gaidot siltumu. Turpinu ļauties atmiņām (pēdējo reizi rakstīju par savu pirmais brauciens ar gumijas čībām), Es gribu jums pastāstīt, kā man reiz izdevās 3 mēnešus nodzīvot teltī.
2005. gadā es aizbraucu uz Kaukāzu Atdzimšana, tik daudz, lai tur jūs varētu pavadīt tik daudz laika, cik vēlaties. Vai ir slikti, siltums, augļi, jūra nav tālu ... Tā kā darbā uz sava rēķina paņēmu atvaļinājumu (gribēju pamest, bet devu ilgu atvaļinājumu) un braucām tur kopā.
Raksta saturs
3 mēneši teltī
Kāpēc mēs gājām? Droši vien ikvienam bija jaunības maksimālisma periods. Personīgi man tas nozīmēja visu civilizācijas priekšrocību noliegšanu. Un galvenā ideja bija tāda, ka cilvēks ir pašpietiekams un viņam neko nevajag. Tā tas ir, es joprojām tā domāju, bet cik tas man konkrēti šajā dzīves posmā ir piemērots, to var uzzināt, tikai pārbaudot. Ne ātrāk kā pateikts, nekā izdarīts. Tomēr es neesmu muļķis doties uz taigu, tāpēc es izvēlējos Kaukāzu, vasaru, jūru, kalnus. Tomēr šī pieredze bija orientējoša.
Ieradās renesansē
Mēs ieradāmies, novietojām telti tādu pašu neformālo cilvēku starpā kā mēs. Pēc tam sev uzcēlām filmas nojumi, lai lietū nesēdētu teltī. Vasarā tur izveidojas visa telšu nometne. Un sākās īstā hipiju dzīve. No rīta jūs piecelties, ejat uz upi, ienirt tās uzmundrinošajā zarnā, gatavot uz staba, doties apciemot un socializēties, sēdēt un meditēt pie dolmeniem, vakarā dziesmas pie uguns un tēju aplī. Tad Renesansē valdīja kaut kāda pārsteidzoša labas un pozitīvas atmosfēra. Mēs dzīvojām kalnā, un no tā bija redzami visi rajona izcirtumi, kurus līdz ar tumsas iestāšanos aizdedzināja uguns liesmas un atdzīvināja ģitāras, vijoles un flautas. Visur tika gaidīti viesi. Ja jūs skatījāties filmu par Robinu Hudu, tad Šervudas mežs ir ļoti līdzīgs tam, ko mēs redzējām tajā gadā.
Mūsu filmu nojume renesansē
Hipiju vietējie iedzīvotāji
Pastaigas pa Janet upi
Ledus ūdenskritums katru dienu
Skats no mūsu telts
Kad mums bija apnicis domāt, mēs mēģinājām izgriezt karotes, adīt, mācīties notis uz flautas vai jaunus akordus ģitārā. Vai arī vienkārši devās uz jūru peldēt, ieguvums bija tikai stunda, lai iegūtu. Reiz mums pat bija jāizdzēš uguns Džanhotā - peldēšanas stumbros un ar basām kājām skrējām gar nogāzēm un izraka grāvjus, notīrījām priežu skuju grunti un izšājām viens pret otru (tas es esmu grāmatā «Prērija» Fenimore Cooper bērnībā atņēma un atcerējās). Tā rezultātā mūsu autostāvvieta neizdega un evakuācija nebija nepieciešama. Visu atlikušo dzīvi atcerējos, cik briesmīgs ir šis elements - uguns siena, kas nāk pie tevis ...
Pēc ugunsgrēka es no kājām izvelku priežu skujas
Nedēļu pēc ugunsgrēka amidēto priežu laikā
Vasaras laikā mēs uzkāpām pa visu Gelendžikas reģionu, devāmies nejauši ceļojumā uz Semiglavu, Mēs apmeklējām kempingu Ašā un Soču arborētumā, satikāmies ar baru cilvēku, apgūta autostopa, rūdīts tā, ka jūra kļuva nepatīkami silta, izgāza visus taukus, pat to, kas tur nebija, un saprata, ka ir laiks doties mājās.
Rītausma Neksisa kalnā
Neksisa kalnā Lehs mēģina mani pamodināt
Uz Nexis kalna
Soču arborētums
Mēs devāmies uz Cigankova kalnu un nokļuvām 5 stundu lietusgāzēs, lietusmēteļi neglāba
Dolmen netālu no Phadas
Atgriešanās Maskavā
Pēc 3 mēnešiem kļuva skaidrs, ka nauda beidzas, arī vasara, un, iespējams, bija laiks doties mājās, lai sasniegtu mērķus. Kā liecina prakse, dzīve mežā man nederēja, es jau gribēju civilizācijas labumus, piemēram, dušu, tualeti, gultu, kā arī datoru un internetu (kemperi mani sapratīs). Kaut arī divas nedēļas gulta netika uztverta, es gulēju guļammaisā un bez spilvena. Ne mazāk grūti bija pierast pie pastāvīgā trokšņa uz ielas un drudžainā ceļa, jo savvaļas cilvēks izkliedza no visa pēc kārtas 🙂
Un tad sekoja dažādu specialitāšu inženiera darbs, kurš meklēja sevi, apprecējās, ceļoja un beidzot tas viss nonāca līdz šim emuāram, nopelnot naudu internetā un nolemjot mierīgāk pamest Maskavu. Tad tas, iespējams, būs vēl interesantāks..
Savages pirms aizbraukšanas uz Maskavu
Mājas uz Maskavu
Šīs fabulas morāle
Nevar aizmirst tās jūtas, to brīvību un prieku, kas saņemti no sīkumiem - ikdienas peldēšanās ledus upē, labas sarunas ap uguni, satriecoši saulrieti, jūra līdz horizontam - tās mainīja manu vērtību sistēmu un dzīves filozofiju. Kad esat sajutis reālās dzīves garšu, ir ļoti grūti uztvert surogātos priekus. Kas grib ēst «plastmasas» tomātu no lielveikala pēc tomāta no dārza? Tikai tas, kurš nemēģināja, vai tas, kurš neredzēja atšķirību ... Ir skaidrs, ka šī ir alegorija, un situācijas ir atšķirīgas, taču es joprojām sliecos domāt, ka īsti prieki nav nemateriāli..
Es dažreiz atceros savu bērnību. Galu galā ar laimi nepietika: iesprūst peļķē, dabūt radio zem koka, visu dienu braukt ar velosipēdu valstī, būvēt būdiņu mežā. Es aizmirsu, kā priecāties? Vai arī ir objektīvi iemesli, kāpēc pieaugušajam jāveic virkne darbību, lai iegūtu tādas pašas sajūtas - brauciet ar jahtu, iegādājieties automašīnu, īrējiet luksusa kotedžu Jaunajam gadam. Mazliet dīvaini 🙂
Nē, nē, jūs nedomājat, ka es visu mūžu aģitēju teltī. Man ir vajadzīgas arī lietas, māja un sīkumi, pretējā gadījumā es nebūtu toreiz atgriezies Maskavā un tagad, iespējams, es būtu rakstījis šīs rindas no kāda izrakuma, un fotogrāfijas līdz šai dienai būtu bijušas no kaut kāda ziepju trauka (lai gan es neizslēdzu, ka ir cilvēki, kas var šādi dzīvot). Tikko pēc šīs telts dzīves mainījās manas prioritātes, kļuva vieglāk atdalīt graudus no pelavām - saprast, kas īsti vajadzīgs un kas nē. Kļuva skaidrs, ka šūna, lai cik zeltaina tā būtu, nekad mani nevarēja aizstāt ar zilām debesīm un mežu. Lai cik utopiski tas izklausītos, bet naudas pelnīšana ir izbalējusi fonā to nodarbību vārdā, kuras rada gandarījumu, un cerībā, ka agrāk vai vēlāk, piemēram, mīkla, nopelnīšana un pašrealizācija sakristu..
P.S. Ar atmiņām beidzas, tāpēc šajos rakstos par Kaluga un Harkova, kā arī es riņķoju Taizemes foto arhīvos un vēlos padalīties ar dažām manuprāt interesantām fotogrāfijām 🙂
